Bīstama tā ir nodarbe – domāt. Vienreiz sāksi – un vairs apstāties nevar. Visu laiku domāsi un domāsi. Prātosi. Ar domas spēku kalnus gāzīsi. Telepātiski zagsi pīrādziņus. Galva piepūtīsies no tā cik ļoti sasprindzis būsi. Pērtiķiem vieglāk. Viņiem domāt nevajag. Viņiem vajag garšīgu banānu un veselīgu pašapziņu. Kā jau saku – domāt ir bīstami jebkurā gadījumā. Cilvēkiem šis sindroms jau ir briesmīgs, bet, ja ezīši ar kaut ko tādu nodarbojas – tas jau iet pilnīgi pāri visām robežām. Un nav jau tas tāpat vien! Kā likts nav! Kaut ko nelabu viņi domās, tāpēc nav pieļaujams, lai kādreiz …
Reiz ezīši sagribēja domāt. Globāli. Par visu pasauli un tos aptverošo patiesību. Šī vēlme pie viņiem atnāca piepeši, pašā parastākajā ne ar ko neatšķirīgajā brīdī viņu eža dzīvē. Viņi tobrīd skatījās savu ik vakara Stenlija Kubrika filmu „2001.gada Kosmiskā Odiseja”. Šī savādā vēlme viņiem uzbruka gluži kā no slēpņa un pirmo reizi daudzu-daudzu gadu laikā ezīšus samulsināja. Dīvainas sajūtas sāka čabēt zem viņu adatiņām. Bet, kad čab dīvainas sajūtas – ezīši uz vietas nesēž.
Neticami Gudrais Zinātnieks sēdēja krēslā, apmetis sarkanu flaneļa halātu un kasīja savu spalvaino vēderu, pa retam iedzerdams malciņu stipras kafijas. Laiku pa laikam viņš paliecās uz priekšu, pielika aci pie milzīga teleskopa okulāra un pētīja bezgalīgās zvaigžņotās debesis.
- KHM, – kāds pieklājīgi nokrekšķējās aiz loga.
- Jā-jā? – Neticami Gudrais Zinātnieks priekš sava vecuma bija diezgan sprauns un paspēja paslēpt konjaka pudeli tik ātri un akurāti, ka pa ceļam tikai izlēja kafiju, saplēsa teleskopu un nokrita uz savas neckes kolekcijas, kuru vāca jau 20 gadus (diemžēl, šīs senās, traustās statuetes izrādījās tik jūtīgas uz uzkritušo 83 kg smago ķermeni, ka neviena nepalika vesela). Izpurinādams no bārdas lauskas, zinātnieks sakārtoja savu tibeteiku un, pieņemdams cienīgu izskatu, pārprasīja:
- Jā-jā?
- Konjaks jums ir labs, – Galvenais Ezītis paošņāja gaisu, ērti iekārtodamies uz palodzes. – Franču.
- Ko jūs, ko jūs! – Zinātnieks pavicinājās ar rokām. – Jums tikai tā likās! Tas nav konjaks, tā ir fikcija. Es teiktu – mirāža. Un ne franču, bet armēņu.
- Mamm, mamm – zālē iečukstējās ezēns. – Bet tu teici, ka melot nav labi. Bet onkulis melo. Un nesarkst. Tātad arī es drīkstu?
- Onkulim nav vajadzības sarkt. Viņam halāts sarkans, – stingri noteica eziene.
- Āāā… – sarūgtināti novilka ezēns, nošķaudījās un saritinājās kamolītī.
Zinātnieks centās iedzert krietnu šļuku konjaka no pudeles – runājoši eži viņu padarīja nervozu. Roka izgāja cauri – konjaks acīmredzami tiecās savu stāvoklī pielīdzināt mirāžai. Neticami Gudrais Zinātnieks nopūtās.
- Un ko jums vajag? – viņš ar nolemtību balsī vaicāja.
- Domāt, – pārliecināti atbildēja Galvenais Ezītis.
- Tas ir kā? – Zinātnieks nesaprata.
- Globāli, – Ezis lepni izslējās.
- Klau, bet priekš kam jums tas? – jautāja Neticami Gudrais Zinātnieks.
- Vajag, – izvairīgi atbildēja Galvenais Ezītis, un zāle zem loga izvairīgi nočukstēja viņam līdzi daudzbalsīgā unisonā:
- Vajag… vajag…vajag…
- Nu, tad kā jādomā? – uzstājīgi jautāja Galvenais.
- Jūs ziniet, – Zinātnieks pakasīja degunu, it kā cenšoties pieņemt kādu neticami smagu, pilnīgi nepaceļamu lēmumu. – Pat nezinu, ko teikt. Redziet, kādreiz es pratu domāt. Pratu. Bet tas bija sen – jaunībā. Bet tagad esmu aizmirsis. Godīgi. Piedodiet… Bet es atcerēšos! Es noteikti atce…
Bet uz palodzes vairs neviena nebija. Tikai koku zari un bieza zāle čabēja tik tikko jūtamā vējiņā.
Kaut kur tālu-tālu, pašā pasaules malā, dzeltenā, saules izdedzinātā stepē, graciozi auļoja ezīši. Skrēja klusām. Mēness apspīdēja viņu ceļu. Ezīši centās domāt . Kā prata. Bez priekšā teikšanas. Patstāvīgi.
… vienīgi Trīsdesmit Otrais no labās puses spītīgi dzina ārā no sevis jebkuras domas. Viņš, kā vienmēr, bija pret.
© Jevgēnijs Kameņeckis
Posted on Janvāris 19, 2012
0